Novelē „Nāves ēnā” (1899) attēlota grupa zvejnieku uz atlūzuša ledus gabala, ko vējš dzen arvien tālāk jūrā. Piektās dienas rītā parādās kāda zvejnieku laiva, bet tā visus nevar uzņemt. Trim, kurus noskaidro lozējot, jāpaliek uz ledus gabala, kas kļūst arvien mazāks. Jūrā paliek zvejnieku pulciņa vadonis Grīntāls, pusaudzis Kārlēns un vecais Dalda, kas vietu laivā atdod savam dēlam. [1]
Rakstniekam spilgti un ticami izdevies parādīt cilvēkus nāves briesmās, kad atklājas katra īstā seja. Tā Kārlēns nemēģina glābties pats, lai gan to var izdarīt, bet ziņo citiem par nelaimi. Trakulīgais Birkenbaums visādi palīdz Kārlēnam, kas drīz sāk zaudēt spēkus. Zaļga - turīgākais no zvejniekiem - pat nāves briesmās domā par mantu: grib saņemt maksu par zivīm, kas likteņa biedriem nepieciešamas uzturam. [1]
Zvejniekus visu laiku vada un drošina staltais Grīntāls. Viņš ir savaldīgs, morāli stiprs cilvēks, kurš pirmām kārtām domā par citiem. Mierīgs viņš paliek uz ledus gabala, jo tā viņa likteni izšķīrusi loze.
Meistarīgs ir noveles nobeigums: uz ledus palikušo „tēli kļuva neskaidri, saplūda kopā, un beigās viss ledus gabals pie apvāršņa bij redzams kā mazs, iepelēks punkts.
Un tad arī tas bij nozudis.”
Šī novele ir ekranizēta. [1]…
