Neatkarīgās Latvijas gadi bija labvēlīgi krievu nacionālās grupas skaitliskai izaugsmei. Ne tikai Latvijā kopumā , bet arī visos valsts vēsturiskajos novados šīs mazākumtautības skaitliskais pieaugums bija patstāvīgs. Tiesa, Latvijas valsts izveides sākumā šeit dzīvoja gandrīz divas reizes mazāk krievu iedzīvotāju nekā pirms pirmā pasaules kara. Tomēr ne tikai kara zaudējumi izraisīja krievu skaita samazināšanos valstī. Cara valdība bija mērķtiecīgi pārvietojusi uz Krievijas iekšieni vietējo rūpniecību, un tas veicināja krievu iedzīvotāju aizplūšanu no lielajām pilsētām. Rīgā vien šajā laikā krievu iedzīvotāju skaits bija samazinājies par 70 tūkstošiem.
1920.gada statistikas dati liecina, ka Latvijā tolaik dzīvoja 91 tūkst. krievu. 1935.gadā krievu skaits bija pieaudzis līdz 206,4 tūkst. cilvēku. Visā neatkarīgās Latvijas laikā krievi bija vislielākā mazākumtautība valstī. 1935.gadā krievu īpatsvars Latvijas iedzīvotāju struktūrā bija 10,5% (1920. gadā – 7,8%).
Krievu skaita pieaugumu ietekmēja vairāki faktori. Pilsoņu karš un padomju varas nodibināšanās Krievijā izraisīja bēgļu un emigrantu straumi uz daudzām valstīm, arī uz Latviju. Pēc miera līguma noslēgšanas starp Latvijas Republiku un Padomju Krieviju Latvijai pienācās daļa Pleskavas guberņu zemju ar lielu skaitu krievu iedzīvotāju. Taču galvenais krievu iedzīvotāju skaita palielināšanās cēlonis bija dabiskais pieaugums. Piemēram, 1929. gadā krievu dabiskais pieaugums bija 2,8 tūkst. cilvēku, bet latviešu pieaugums – 3,7 tūkst. Taču jāatceras, ka latviešu kopskaits bija 9 reizes lielāks par krievu skaitu.
…
