Reālistu paaudze, kas rakstīja tieši pirms un pēc 2. Pasaules kara, kurus tagad sauc par klasiskajiem reālistiem, bija pesimistiski noskaņoti pret cilvēku dabu. Viņi bija pārliecināti, ka cīņas par varu cēlonis meklējams cilvēku dabā.1 Uzskatot, ka cilvēku daba ir nemainīga, šie reālisti lika mazas cerības uz to, ka starptautiskajā politikā notiks kādas izmaiņas. Tie koncentrēja uzmanību uz diplomātijas principiem un mehānismiem – tādiem kā spēku līdzsvars, starptautiskā ētika un pasaules publiskais viedoklis, kā arī starptautiskie likumi – kas regulēja un centās savaldīt neizbēgamās interešu sadursmes starp valstīm.2
Līdz ar to, izvērtējot konfliktu, no šīs teorētiskās pieejas puses būtu jākoncentrējas uz iepriekšminēto faktoru izpēti. Pirmkārt, izvērtējot spēku līdzsvaru konflikta kontekstā, jāuzsver, ka tas bija noteicošais faktors konflikta iznākumam un Gruzijas sagrāvei. Bez tam spēku līdzsvara pastāvēšanā, jāmin arī tas, ka Krievija ir imperiālistiska valsts, kas ik pa brīdim asi iestājas par savas teritorijas un tās pilsoņu citās teritorijas nevardarbīgu vai pat vardarbīgu aizstāvēšanu, kas principā daļēji norāda arī uz to, ka tā ir ieinteresēta mainīt pastāvošo sistēmu. …
