Koka celtne ar zemu jumtu, zem kura slēpjas neliela telpa , kurā gaiss tik biezs no tabakas dūmiem , ka izteiktajam vārdam jādod līdzi pīķis, lai tas izsprauktos līdz pretim sēdošā cilvēka ausīm. Aiz letes omulīgs bārmenis ar pelēcīgu priekšautu, bet pie apputējušās letes ar glāzi rokās Blaumaņa Edgars un Ibsena Pērs Gints.
Par ko gan viņi tur spriež – vai apraud mīlestību, ko paši sabradājuši, vai būve pilis uz plūstošo smilšu pamatiem , vai arī sūdzas, ka purvi kļūst ar katru gadu neizbrienamāki ?
Ārēji skarbi , bet iekšēji ir kaut kas tāds neizprotami gaišs, varbūt reizēm pat cēls savā atklātībā un taisnībā.
“ Vai tev apģērbs balts, vai pati
Turies mātes priekšautiņā?…
Tīrs vai tiek, kas tevi skata?”
( H, Ibsens “ Pērs Gints”)…
