Visa sociālā dzīve atrodas regulācijas vidē. Personu un grupu uzvedība tiek kontrolēta ar plašu normu tīklu, kas nosaka, kāda uzvedība ir pieļaujama, vēlama vai obligāta (saistoša).
Vairumā formālajos sociālās dzīves līmeņos, piemēram, kā likumi, normas ir sistematizētas un apkopotas, t.i., tie ir uzrakstīti un sods ir precizēts katram varmācības veidam. Tomēr, jebkurā sabiedrībā lielākā daļa normu ir mazāk formālas kā likumi. Tās nosaka drošu (zināmu) veidu, kā cilvēkiem būtu jārīkojas ,t.i., ir skaidrs priekšstats, kā policistam jāīsteno likumu izpilde, kā mātei jāmīl bērni u.tml. Šādu sociāli atzītu personīgās uzvedības normu tīklu sauc par sociālo struktūru. Cilvēki citu personu darbības novērtēšanai izmanto tādus morālos jēdzienus kā “pareizs”, “slikts”, “dabisks” un, līdz ar to, apvieno ierastos uzvedības veidus.
Tomēr, ne vienmēr, šie noteikumi funkcionē efektīvi. Viens no lietpratīgajiem sociālās analīzes ceļiem ir sociālās dezorganizācijas analīze caur to pavadošajām sociālajām pārmaiņām. Sociālās dezorganizācijas pieeja pieņem, ka eksistējošās problēmas nav atpazītas. Sabiedrībā parasti atbalsta kolektīvo līdzsvaru, kas pamatojas uz vērtību harmonisku saskaņu.…
