Latviešu tautai ir daudz dziesmu, pasaku, sakāmvārdu, mīklu un citu sacerējumu, kas radušies tālā senatnē pirms daudziem gadsimtiem, kad rakstīt un lasīt vēl neprata. Saglabājoties no paaudzes uz paaudzi atmiņā, šie sacerējumi kļuva par visas tautas īpašumu un pārveidojās, jo katrs tālākstāstītājs vai teicējs arvien pielika dziesmai vai pasakai kaut ko savu. Daļa sacerējumu radusies arī vēlāk, nesenā pagātnē, un rodas vēl arī mūsu dienās. Latviešu tautas daiļrade (folklora) ar dziļu izjūtu, spilgtā, gleznainā izteiksmē stāsta par tautas dzīvi, atspoguļo tās centienus pēc labākas nākotnes, cildina gudrību, čaklumu, taisnības, daiļuma, dzimtās zemes mīlestību. Kad vēl nebija rakstītās literatūras, nebija zinātnes, tautas daiļrade sniedza cilvēkam vērtīgus padomus daudzos svarīgos dzīves jautājumos. Tā mācīja, kā dzīvot, kā izturēties pret darbu un citiem cilvēkiem. No tautas bagātās pieredzes, ko tā izteikusi savos sacerējumos, mēs daudz ko varam mācīties arī šodien. Mūsu tautasdziesmas, tāpat kā citi folkloras un literatūras sacerējumi, ir īstenības savdabīgas atspoguļotājas.…
