Ādamsonu, A. Eglīti un M. Bendrupi dēvēja gan par negatīvistiem, gan par ornamentālistiem, gan par stilizēto paaudzi, gan par maniristiem.
Dzeja:
1932- „Sudrabs ūdenī”
1937-„Ģerboņi”
1941 – „Saules pulksteņi”
1951 – „Sapņu pīpe”(pēc nāves)
Dzejas apraksts:E.Ādamsona dzejas pasaule ir ekzotiska. Tajā savdabīgi saplūst viduslaiku Rīgas, tālu zemju un neparastu tautu, latviešu folkloras un senātnes motīvi, stilizācijas tendences. Tajā jūtams kultūras cilvēka gars. Ādamsons tiecas fiksēt unikālo un atšķirīgo, līdz ar to pats tapdams par unikālo būtību latviešu literatūrā.…
