Filosofija

VAI VĀRDS VAR IETEKMĒT CILVĒKA DOMU GAITU? KĀPĒC?
Cilvēkam kā sabiedrības būtnei ir iedzimta vajadzība - sazināties citam ar citu. Bez cilvēciskas saziņas nav arī pilnvērtīga cilvēka. Daudziem ir pazīstama vārdiskā (verbālā) un ķermeniskā (neverbālā) – ar mīmiku, žestiem, stāju – saziņa.
Saprotamākais saziņas veids ir verbālais, jeb vārdiskais. Vārds ir patstāvīga valodas vienība, zīme, ko izmanto kā saskarsmes un izziņas līdzekli. Valoda ir zīmju sistēma, kuru lieto, lai izteiktu domas, sazinātos, fiksētu informāciju un kura ietver uzbūves un saskaņošanas likumus, noteikumus un kā sistēma īstenojas runā un rakstos. Tajā spilgti izpaužas cilvēka pārdzīvojumi un prāta spējas. Pēc tā, kā cilvēks runā, var spriest par viņa izglītības un audzinātības līmeni, kultūrvērtību izpratni un apguvi.
Jau pati definīcija norāda, ka valoda nenoliedzami ir saistīta ar domāšanu. Tātad valoda ir palīga gan saziņā gan arī domāšanā. Domāšana un vārds sākotnēji nav saistīti. Šī saistība rodas, mainās un izvēršas, domas un vārda attīstības gaitā.
Lai runātu, ir jādomā. Domāšanas pamatā ir priekšstati. Ar redzes, dzirdes, ožas, garšas un taustes sajūtām cilvēks uztver apkārtējo pasauli, un viņam piemīt spēja to iztēloties arī tad, kad attiecīgā lieta vai parādība nav uztverama tiešā veidā. Izrunātajos, saklausītajos vai izlasītajos vārdos ietverts konkrēts priekšstats vai apjomīgas priekšstatu gleznas. Ļoti uzskatāmi par to grāmatā „Dievs. Daba. Darbs” raksta Anna Brigadere, atceroties, kā mazā Annele atklāj, kāds brīnums ir vārds. Izlasītie vārdi ir radījuši meitenes iztēlē spilgtas, uz pašas pieredzi balstītas redzes gleznas. Priekšstatos atdzimst visas maņu orgānu radītās sajūtas – skaņas, krāsas, apveidi, smaržas – viss, ko spējam uztvert un apjaust.
Domāšana noris ar vārdiem. To sauc par iekšējo darbību, iekšējo runu. Lai kā arī tiktu risināts sarežģītais un vēl aizvien strīdīgais teorētiskais jautājums par domāšanas un runas saikni, ir jāatzīst, ka iekšējās runas procesiem ir ļoti liela nozīme domāšanas attīstībā. Iekšējai runai ir tik milzīga nozīme visā mūsu domāšanā, ka daudzi psihologi runu un domāšanu uzskata pat par identisku. Raugoties no viņu viedokļa, domāšana ir bremzēta, aizturēta neskanīga runa. Taču psiholoģija nav paskaidrojusi ne to, kādā veidā ārējā runa pārvēršas par iekšējo, ne arī to, apmēram kādā vecumā noris šī svarīgā pārmaiņa, kas to izraisa. Tātad cilvēka apziņā veidojas valodiski izprasta pasaules aina. Tā rodas neapzināti pēc tiem valodas likumiem, kurā domājam, sazināmies, pazīstam kopš bērnības. Dzīves formas un valoda ir cieši saistītas. Cilvēks atrodas savas valodas varā. Valodas jeb vārda varu pār mums sekmē mediju, masu kultūras un informācijas laikmets. Vārds saplūst ar lietām tik dziļi, ka to pat neievēro. Mūsdienās nevis caur valodu tver esamību, bet valoda aizstāj esamību. Cilvēkus bieži interesē tas, ko runā par lietām, nevis pašas lietas.
…