Katram no mums dzīvē ir gadījusies situācija, kad kļūdoties kādam esam nodarījuši pāri. Tad, ja esam to apzinājušies, parasti to smagi pārdzīvojam un vēlamies, lai mums tiktu piedots.
Psiholoģijā dažādi tiek runāts par saprašanu un piedošanu. Vienkāršoti – saprast nozīmē izprast otra rīcības motīvus un dot tam savu novērtējumu. Ar piedošanu ir nedaudz sarežģītāk. Piedot mēs varam tikai savā sirdī un tikai tam, kurš mums nodarījis pāri. Gan kristīgā ētika, gan arī humānas sabiedrības normas vedina neturēt ļaunu prātu, censties saprast otra cilvēka rīcību un piedot tam, kas tevi ir sāpinājis. Tas ir kā mudinājums tiekties uz ideālu un šāda principa ievērošana veselā sabiedrībā būtu pietiekoši saprotama un pieņemama. Nelaime tā, ka mūsu sabiedrība nav pietiekoši vesela, lai tāda veida piedošana notiktu bez sekām. Šoreiz runa ir nevis par tiem pāridarījumiem, kuri notiek nejauši, kļūdas pēc un vēlāk tiek nožēloti, bet par tiem, kuri tiek izdarīti apzināti, vai arī netiek apzinātas to sekas. …
