Pusaudžu mācību motivācija

Demokrātiskas sabiedrības izglītības mērķis ir sekmēt katra indivīda attīstību. Kā viens no didaktikas pamatprincipiem ir sistemātiskuma princips, kas prasa izprast un projektēt izglītošanos kā veselumu, lai tādējādi mācību un audzināšanas procesā cilvēks varētu izveidot kopsakarīgu pasaules redzējumu un skaidri apzināt savu vietu un lomu sabiedrībā. Tā kā sabiedrības attīstība visās jomās ir dinamiska, tad īpaši aktuālas ir radošas zināšanas un prasmes.
Mērķu un motīvu vienotība personībai, kas apzinājusi savu ceļu var aizņemt visu apzināto dzīvi, līdz ar to caur dzīvi novelkot mērķa taisni, kas var novirzīties atkarībā no mērķu pielietojamības konkrētos dzīves apstākļos un atkarībā no pašas personības izmaiņām, bet tomēr saglabājot vienotu dzīves līniju – ģenerālo mērķu līniju.
Ņemot vērā iepriekš izklāstīto ,to pilnībā var pielīdzinātu uz pusaudzi ,kurš mācās pamatskolā
Pusaudzi pavada trauksmainība, neskaidrība par savu vietu dzīvē un starp cilvēkiem sabiedrībā, viņš meklē ar ko identificēties. Pusaudžu vecums ir laiks, kad formējas „Es” tēla fiziskais veidols – parādās pastiprināta interese par savu ārieni, sāk veidoties pašcieņa, paaugstinās pretenziju līmenis un tai pat laikā rodas mācību motivācijas trūkums.
Pieaugot pretenziju līmenim, pusaudzim ir vajadzība sevi iztēloties nākotnē par „lielu” cilvēku, viņš var pat detaļās ļoti spilgti priekšstatīt savu nākamo sabiedrisko stāvokli, bet nedomā par to, kas būtu darāms, lai to sasniegtu. Pusaudzis ir orientēts uz rezultātu un nevis uz attīstības procesu.
Šo apgalvojumu pamato pašreizējā situācija izglītības jomā ,proti, nesekmības problēma. Pēdējos gadus strauji pieaug skolēnu nesekmības līmenis ,kas zināmā mērā saistīts ar motivācijas trūkumu. Nesekmības palielināšanos, motivācijas trūkums un pusaudža vecuma pieņemto lēmumu būtiskā ietekme uz turpmākās dzīves sasniegumiem bija par pamatu zinātniski pētnieciskā darba tēmas izvēlei.…