Mūsdienu cilvēkam brīvības jautājums ir daudzu citu jautājumu pamatā. Aizvien vairāk tas ienāk ne vien katra kristieša dzīvē, bet tas skar visdažādākās cilvēka dzīves jomas vispār ņemot. Daži paceļ brīvību tik augstu, ka “tā tiek padarīta par absolūtu realitāti, kļūstot par vērtību avotu”1, citi turpretim “radikāli apšauba tās pastāvēšanu.”2 Pats fakts kā tāds, ka brīvības uztvere pašreiz kļūst aizvien dzīvāka, protams ir pozitīvs, jo tiekšanās pēc brīvības izriet no “arvien dzīvākas apziņas par cilvēka personas cieņu.”3 Saskaņā ar Konstitūciju “Gaudium et Spes” personas un grupas ir izslāpušas pēc pilnvērtīgas un brīvas dzīves, pēc cilvēka cienīgas dzīves, vēloties izmantot visu to, ko viņiem tik bagātīgi var piedāvāt mūsdienu pasaule. Šīs slāpes pēc brīvības patiešām ir labas, jo tiesības uz brīvību, kā arī uz apziņas respektu tās virzībā uz patiesību ir cilvēka tiesību pats pamats. Taču tai pašā laikā pastāv problēma, kas saistās ar brīvības nepareizu izpratni – “bieži vien mūsdienu cilvēks to izmanto pilnīgi nepareizi, uzskatot, ka tā dod tiesības darīt visu, kas vien patīk, pat ļaunu.”4 Tādēļ ir nepieciešams parādīt mūsu laikmeta cilvēkam, kas ir patiesā brīvība, un ļaut viņam atklāt šādas patiesas brīvības ceļus viņa paša dzīvē.
1. nodaļa…
Cilvēka brīvības tēmas aktualizācija. Līdz ar cieņu, pazemību un prieku, brīvība ir viens no vārdiem, kas visbiežāk atkārtojas un parādās svētā tēva Jāņa Pāvila II runās. Pāvests norāda uz to, ka darbības veids vispirms pieprasa attiecīgu domāšanas veidu, tāpēc mēs varam teikt, ka cilvēks ir brīvs izvēlēties, no kāda redzespunkta viņš aplūko savu brīvību. Tomēr pastāv arī pretēja attieksme – cilvēks saprot savu brīvību atbilstoši tam, vai viņš ir brīvs, vai atbilstoši tam, kādā mērā viņš cenšas būt brīvs. Ir skaidrs, ka zināma spēja spriest par brīvību ir saistīta ar šādas apziņas rašanos: “Man ir izvēle, bet tā vēl nav spēja izdarīt pietiekoši dziļu spriedumu. Brīvība ir tā, kas mani atver īstenībai, un bieži arī tā, kas saista mani ar iekšēju atkarību – atkarību no patiesības.” Brīvība ir atkarīga no patiesības, to skaidri un pārliecinoši atklājam Kristus vārdos, kurus pāvests apskata no divām perspektīvām: no likuma perspektīvas, universāli formulēta Dieva likuma vai no tā attiecināšanas uz personīgām un konkrētām situācijām caur sirdsapziņu; no “brīvības” perspektīvas pamatizvēles un atsevišķās izvēles līmenī, un morāliskā akta līmenī. Tādejādi mēs atklājam, ka brīvības un patiesības attiecību “morālā” problēma pāri visam ir “antropoloģisks” jautājums, jo tas attiecas uz pašu cilvēka personas identitāti.
