Lietuvēns ir zemākās mitoloģijas būtne latviešu folklorā, kas naktīs moka lopus un cilvēkus. Visbiežāk minēts, ka par lietuvēnu kļūst nekristīta bērna dvēsele, tādēļ lietuvēna vizuālais tēls parasti ir maza bērna izskatā.
Lietuvēns cits nokas neesot, ka nozumētu nekrustītu bērnu dvēseles. Pa naktīm šīs dvēseles atiet miesās atpakaļ un tad moka un jādelē gan lopus, gan cilvēkus. Tādām nelaikā mirušām miesām tas esot jādara tādēļ, lai kapā neaizietu badā, jo tiklīdz kā esot izmocījuši kādu lopu, vai cilvēku, tad viņām atļaujot paēst, citādi nedabūjot. Bet ja pērkons iesperot tai vietā, kur tādas miesas paglabātas, tad dvēsele dabūjot mieru: ietiekot debesīs un miesai vairs neesot jāēd. Reiz viens saimnieks uzsējis tādam zirgam, ko lietuvēns katru nakti jādelējis, izkaptis mugurā; citas izkaptis sējis krustiem, citas gareniski, bet asmeņus visām uz augšu. Rītā gājis zirgu raudzīt, zirgs bijis sauss, nebijis jādelēts, bet steliņģī atradis nogrieztas bērna rociņas. (1. Piočkalns Skrundā. LP, V, 81, 14.- LPT) …
