Pirmkārt, dzenbudisma mērķis pamatā ir radikālāks par psihoanalīzes vispārējo mērķi. Tas vēlas pilnībā atsegt bezapziņu, kas daudziem rietumniekiem var šķist kā kaut kas tāds, kas paredz lielu piepūli. Protams, satori sasniegšana ir tikai galējais stāvoklis, un svarīgs un vērtīgs ir katrs solis tā virzienā, pat ja rezultātā tas netiek piedzīvots.
Atškiras arī metodes mērķa – apskaidrības vai neapzinātā apzināšanās, sasniegšanai. Dzenbudisma metode līdzinās frontālam uzbrukumam atsvešinātai uztverei, iedzenot mācekli sava veida „stūrī”, un tas paredz, ka centieniem nonākt pie apskaidrības jābūt nemitīgiem, tās nevar būt pāris stundas nedēļā, kad māceklis ir pie skolotaja. Psihoanalīze šai aspektā ir pakāpeniskāka, tā vingrina apziņu ar mērķi pietuvoties neapzinātajam, tās metode ir psiholoģiski empīriska, un skata cilvēka psihisko attīstību jau no bērnības, palēnām izgaismojot fikcijas un realitātes deformācijas.
Noslēgums.
Noslēguma var secināt, ka psihoanalīzei un dzenbudismam ir daudz vairāk kopīga nekā atšķirīga. Tām ir kopīgi mērķi un būtība, kopīgs ētiskais pamatojums un orientācija, kā arī pacienta – analītiķa un mācekļa – skolotāja attiecības.
Atšķiras vienīgi mērķa mērogs – dzenbudismā tas ir radikāls un visaptverošāks kā psihoanalīzē, kā arī atšķiras metodes šai mērķa sasniegšanai, jo dzenbudismā ir tiešāks un konfrontējošāks, savukārt psihoanalīze ir pakāpeniskāka un empīriskāka.
Taču abām sistēmām ir ko pamācīties vienai no otras, savos centienos sasniegt labbūtību (kas ir abu kopīgais mērķis, vienai caur satori, otrai caur neapzinātā apzināšanos) dzenbudsima mācība var padziļināt un paplašināt psihoanalītiķa vērojumu, savukārt psihoanalīze varētu palīdzēt dzenbudismtam izvairīties no neīstas apskaidrības un ilūzijām.
…
