Kobalta savienojumus jau 3. gadu tūkstotī p.m.ē. mācēja ievadīt stikla sastāva un tā iegūt krāsainu stiklu. Viduslaikos Rūdu kalnos sakšu kalnrači veltīgi pūlējās no metāliska izskata rūdām iegūt, kādu no toreiz pazīstamiem metāliem. Tāpēc viņi uzskatīja, ka kalnu gari (vācu valodā –Kobold) tos izjoko. Kobaltu saturošās un pēc kalnraču domām nevērtīgās rūdas sāka saukt par kobaltiem. Kobaltu 1735. gadā ieguva zviedru ķīmiķis G.Brants no kādas bismuta rūdas . viņš arī konstatēja, ka iegūts ir nevis bismuts, bet gan cits metāls. Plašāk kobaltu sāka izmantot pēc tam, kad 1921.gadā atklāja, ka kobaltu un hroma piedevas padara metālu sakausējums ļoti cietus.
Atrašanās dabā.
Pazīstamākie kobalta minerāli ir smaltīns CoAs2 , koblatīns CoAsS, linneīts Co3S4 un heterohenīts Co2O3 * H2O. Ievērojamākais kobalta rūdu atradnes ir Zairā, Kanādā, Vācijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Kaukāzā.
Kobalts ir nozīmīgs mikroelements, kas piedalās vielmaiņā, stimulē asinsriti, ietilpst B12 vitamīnā.…
