Savukārt audioceliņi filmā ir daudz traģiskāki, emocionālāki. Taču fascinē, ka filmas autors nav vēlējies, lai krievu/ukraiņu valodā runātais teksts, kas aizņem lielu daļu filmas, tiktu tulkots. Valodas nepratējiem tas gluži vai ļauj vaļu fantāzijai par to, kas tiek runāts, taču tajā pat brīdī filmas kadra emocionālā nokrāsa un pozicionējums ļauj saprast katru vārdu.
Vienkāršs, bet tomēr atzīmējams ir fona mūzikas izvēles saspēle un ietveršana vizuālā materiālā. Vairākās filmas vietās mūzika, kura skan paralēli naratīvam, scēnas beigās atklājas kā ‘dzīvā mūzika’, piemēram – to vilcienu stacijā turpina spēlēt kāda vietējā grupa uzstāšanās laikā, Aleksa vizītkartes fona mūzika pārvēršas dīdžeja dziesmā klubā, kur viņš atrodas.
Filma neizceļas ar specifiskiem rakursiem, viss slēpjas vizuālajā vienkāršībā. Taču manā uztverē labākā filmas daļa – it kā vienkāršie, bet spēcīgie tēlu citāti, kas noslēdz scēnas, paskaidro, sniedz atbildes uz jautājumiem un piešķir specifiku katrai filmai sekundei.
…
