Galvenais jaunlatviešu kustības rašanās iemesls ir dzimtbūšanas sairšana, kuras dēļ latvieši iegūst vairāk tiesību kā līdz šim – uzlabojas zemnieku saimnieciskais stāvoklis un, pats svarīgākais, beidzot arī latviešiem ir pieejama izglītība, un latviešu jaunieši dodas galvenokārt uz Tērbatas Universitāti mācīties. Tieši daļa no šiem pirmajiem latviešu studentiem vēlāk kļūst par jaunlatviešiem. Līdz ar to 19. gs. 20. – 50. gadi uzskatāmi par nacionālās kultūras priekšposmu, kurā veidojas pirmā latviešu inteliģence. Jaunlatviešu kustība reāli darbojas 19. gs. 50. – 60. gados. Tieši 19. gs. vidus ir laiks, kad latvieši izveidojas par nāciju, jo pastāv visi nepieciešamie kultūras faktori – kopīga valoda, teritorija, tauta, sabiedrības diferenciācija. Tas cieši saistīts ar latvieša identitātes meklējumiem, kur liela nozīme ir tieši jaunlatviešiem, kas skaidroja pastāvošo situāciju, izvirzīja mērķus un virzienus, noticēja latviešu tautas un kultūras spēkam, liekot tam noticēt arī citiem tautiešiem.
Krišjānis Valdemārs, studējot Tērbatas Universitātē, ar domubiedriem izveidoja latviešu pulciņu, kurā darbojās daudzi vēlākie jaunlatvieši, piemēram, Juris Alunāns, Krišjānis Barons. Šie latviešu jaunieši, iegūdami izglītību, nenovērsās no savas latviskās identitātes, bet gan lepojās ar to, vēlēdamies celt pašapziņu arī citiem latviešiem. Sākumā viņi publicēja savus rakstus „Mājas Viesī”, bet 1862. gadā sāka iznākt „Pēterburgas Avīzes”, kuras visaktīvāk rosināja latviešus uz aktīvu saimniecisku darbību, izglītošanos, savas identitātes apzināšanos.
…
