Atceroties pagātni pār pleciem noskrien tādas vieglas, maigas trīsas, atceros tavu balsi, tā man likās pati maigākā melodija pasaulē, man vienmēr ir bijis mazliet bail tev pieskarties, bail, jo nezinu cik trausls esi, bail, ka neaizbēdz prom, bail, ka nenobīsties. Tavs acu skatiem man bija kā spogulis, tik atklāts un dzidrs, tas deva spēku. Nebija man nepieciešams Lielais Ķīnas mūris, lai justos droši, man pietika ar tevi, tavs plecs noderēja visgrūtākajos mirkļos, kad likās izejas vairs nav, bet tu nez kādā veidā to atradi vienmēr un spēji manā sirdī ieviest cerību, cerību kas pēkšņi zuda uz visiem laikiem. Pietrūkst tevis, bet vairs nesūdzos, nav jau kam, pietiek ar to, kas man vēl atlicis, kaut bez tevis, bet dienas nāk un iet, šā vai tā katram vieta uz zemes jāatrod.…
