Imanuels Kants

Robežu un prāta darbības pamatu meklējumi tad arī nozīmē kritiku attiecībā pret prātu. Kritiskā pieejā ir jāatrod prāta mūžīgie un nemainīgie likumi. Kanta filozofijas mērķis ir izprast prāta darbības noteikumus, iekšējās struktūras, aprioros principus. [1.;305]
Kants vairs neuzticas šādā veidā izprastam Dieva jēdzienam. Viņš vēlas vēlreiz pārdomāt Jaunlaiku filozofijā radušos situāciju: pirmkārt, prāts tiek atzīts par patstāvīgu substanci, kas nosaka pati sevi un darbojas pēc savām likumsakarībām, un, otrkārt, sajūtas un pieredze nesniedzas tik tālu, lai atklātu realitāti, kāda tā ir neatkarīgi no cilvēka.
Kanta filozofijas mērķis ir parādīt, kā iespējams nodrošināt zināšanu vispārējo, drošticamo un nepieciešamo raksturu. Ja atceramies, tāds pats bija Jaunlaiku racionālistu mērķis. Viens no Kanta ideāliem ir sniegt palīdzīgu roku matemātikai un dabaszinātnēm, lai tās neapmaldītos šķietamību sfērā. ’’Tīrā prāta kritika’’ sākas ar jautājumu: kā iespējami sintētiski apriori spriedumi? Šis sarežģītais formulējums būtībā izsaka vienkāršu saturu: kā iespējamas jaunas, radošas zināšanas, kas tiešā ceļā neizriet no iepriekšdotā? Kants būtībā uzdod jautājumu plašākā nozīmē: kā cilvēks var radīt ko jaunu? Kā tas notiek? Uz ko tas pamatojas? [1.;306]
Daudz kas cilvēku pasaulē norisinās citādi, nekā to diktē dzelžainie dabas likumi. Cilvēka izdzīvošanas instinkti, piemēram, diktē piesardzību un centienus saglabāt sevi kā fizisku būtni, bet cilvēki dažkārt upurē sevi augstāku garīgu mērķu labā. Vai tās nav divas dažādas pasaules- fiziskā, dabas cēloņsakarību pasaule un garīgā, jēgpilnā pasaule, kurā darbojas cilvēka brīvā griba?…