Pedagogam ir nopietni jāpievēršas bērna personības attīstīšanai, taču, lai viņš to izdarītu ir jāmaina savs domāšanas veids, pieredze, jāatkāpjas no autoritārās pedagoģijas dogmām. [4]
Es uzskatu, ka humanizācijas un demokrātiskuma principu ievērošana nav cēlonis bērnu visatļautībai. Es tā uzskatu, jo izpētot sīkāk humanisma jēdzienu, tas paskaidro, ka humānisms pedagoģijā tiek vērsts uz bērna personību, cilvēcību, un tas nozīmē, ka, ja bērnam tiks mācīta cilvēcība, bērna personības brīvība, tas nenozīmēs, ka bērnā radīsies visatļautība, drīzāk bērns sapratīs, kas viņš ir, kas viņam patīk, sapratīs savu brīvību. Un tas nenozīmē, ka bērns var darīt to, ko viņš grib. Pētot demokrātijas jēdzienu sapratu, ka arī tas, ka bērns var brīvi izpaust savu viedokli, kā arī aizstāvēt to, nenozīmē, ka bērnam tiek dota visatļautība tāpēc, ka pedagogs un vecāki ir tie, kas bērnam māca kā šo savu viedokli „piebremzēt” lai netiktu aizvainoti citi bērni, vai pieaugušie, lai šis bērna viedoklis netiktu uzspiests kā svarīgākais. Es uzskatu, ka, lai šī bērna personība un brīvība nepārvērstos par visatļautību, vecākiem un pedagogam ir jāstrādā ar bērnu, kā arī vecākiem un pedagogiem ir jābūt kā komandai, jo ja vecāki pieļauj bērna visatļautību,neradina bērnus pie kārtības, tad pedagogam ir grūti to mainīt.
…
