Lasot šo dzejoli, pirmais, kas atstāj iespaidu, ir noskaņa. Izpētot dzejolī izmantoto vārdu attiecību, ir skaidri redzams, ka tas panākts, izmantojot intensīvu apstākļu raksturojumu – kur, kā, kad, cik (ļoti) un apzīmējumus – īpašības vārdus.
Darbības vārdi lietoti pārsvarā pasīvas darbības apzīmēšanai – vaida, pinuse, līst, dzirdi, izņemot pārvietošanās darbības skraida, ej, taču šīs aktīvās darbības aizved līdz pasīvajām un rezultātā pasīvās ņem virsroku.
Dzejoļa liriskais varonis ir otrajā personā, līdz ar to tas ir pats dzejoļa lasītājs.
Ir atainots noskaņas uztveres veids – ejot – „tu ej”, „tu iedams dzirdi”, „tev šķietas”, secīgā kārtībā. It kā parastas pastaigas laikā liriskais varonis uztver noskaņu un sevī to pārdomā, reflektē un sasauc to kopā ar sirdī notiekošo – pārdomām par dzimtenes likteni. Pat atraujot dzejoli no autora, tas stāsta par kādiem vēsturiskiem notikumiem, kuri risinās liriskā varoņa dzimtajā zemē, tāpēc pietrūkst it kā tas vēsturiskais konteksts, kurš ir šī dzejoļa pamatā. Tomēr, ja pēta dzejoli no lasītāja viedokļa, tas laiks ir „tagad”. Tātad, aktualitāte nezūd, bet parādās tā laika kontekstā, kurā dzīvo dzejoļa lasītājs.
…
