Lai gan daudzus no pagātnes filozofiem iespējams vismaz daļēji uzskatīt par eksistenciālisma filozofiskās domas pārstāvjiem, eksistenciālisms kā filozofijas novirziens radies 19. gadsimtā. Par eksistenciālisma aizsācēju pieņemts uzskatīt
Serēnu Kirkegoru, kas šo filozofisko doktrīnu ievieš kā pretsparu Hēgeļa abstraktajam racionālismam.1 Viņš uzsver, ka ir neiespējami ieviest universālu likumību teorijas, ko būtu iespējams ar abstrakcijas palīdzību izmantot indivīda subjektīvās realitātes kontekstā – t.i. indivīda esība ir subjektīva, tikai no konkrētā indivīda un viņa pastāvēšanas vides atkarīga. Kirkegora sekotāji, (pie viņiem pieskaitāmi tādi modernās filozofijas dižgari kā Martins Heidegers, Žans Pols Sartrs un Albērs Kamī), šo ievirzi attīstīja, radot konkurētspējīgu filozofijas novirzienu, ko šodien apzīmējam kā eksistenciālismu. …
