19.gadsimtā zinātnes attīstība piedzīvoja lielu pacēlumu. Arvien vairāk jomu tika pakļautas eksperimentālām metodēm, kas ļāva atklāt jaunas perspektīvas. Tajā pašā laikā savstarpēji viens otru ietekmēja zinātnisko pētījumu un tehnikas attiecības, tāpat arī zinātne atstāja savu ietekmi uz ekonomiku, socioloģiju un politiku. Līdz ar rūpniecības attīstību, Rietumos un Centrāleiropā attīstījās profesionāļu un darbaļaužu vidusšķira. Valdīja pārliecība par cilvēces progresu un cilvēka spējām izdarīt jebko. Šo pārliecību raksturoja uzskats, ka cilvēks ir saprātīga būtne, spējīga izdarīt izvēli no brīvas gribas. Tas arīdzan ietekmēja cilvēku toleranci pret citiem un cieņu pret zinātni. Zinātnē centrālā vieta bija pētījumiem fizikas un matemātikas jomā. Zinātne īpaši strauji attīstījās Napoleona laika Francijā – valstī, kur valdība tieši iejaucās zinātniskās darbības organizācijā. Tāpēc zinātnes attīstību nevar aplūkot tikai no pašas zinātnes pozīcijām, jo tai bija atgriezeniska ietekme uz politisko dzīvi un sabiedrības sociālo struktūru. Turpretī Anglijā zinātniskās institūcijas nebija pakļautas politiskajām un sociālajām ietekmēm, kā tas bija kontinentā. Zinātnes attīstība Anglijā notika tradicionālajā virzienā – augstskolu studenti tika virzīti uz „liberālo” izglītību kā mērķi, kurā izšķirīga nozīme bija Ņūtona fizikas principu pārzināšanā. Anglijā universitātes bija mācību, nevis pētniecības centri. …
