Latvijas Republikas ģeogrāfiskais stāvoklis gandrīz Eiropas ģeogrāfiskajā centrā un novietojums starp 55040’ un 58005’ ziemeļu platuma paralēlēm un starp 20058’ un 28015’austrumu garuma meridiāniem lielā mērā nosaka to dabisko iezīmju kompleksu, kas raksturo Latvijas reljefa, hidrogrāfijas, klimata, ainavu un galu galā apdzīvojuma un saimniecības īpatnības.
Geogrāfiskais stāvoklis samērā augsto ģeogrāfisko platumu joslā un attiecīgajā ģeogrāfisko garumu sektorā, vienlaicīgi ar novietojumu pie jūras, nelielā platība – 64 598 km2, salīdzinoši līdzenā teritorijā, kuras veidošanos (attīstību) ietekmējusi ģeoloģiskā uzbūve, ilgstošie denudācijas procesi un noteicošā daudzkārtējo apledojumu akumulatīvā darbība, veido savdabīgo dabisko karkasu, ar kuru ciešā mijiedarbībā veidojusies Latvijas savdabīgā ainava ar tikai tai piemītošo individualitāti un daudzveidīgumu. Latvijas atsevišķi dabas rajoni un apvidi vienlaicīgi raksturojas ar iekšējo neviendabību, kā arī savām noteiktām iezīmēm un ar savu unikalitāti kā dabas apstākļu ziņā, tā arī ar zināmām iedzīvotāju valodas, konfesijas, garīgās un materiālās kultūras atšķirībām.…
