Daugavpils vēsture sniedzas tālā pagātnē. Tās sākums ir 1275. gadā Livonijas ordeņa uzceltā mūra pils – Dinaburga (Duneborch). Livonijas kara laikā (1558 - 1583) Dinaburga tika pārcelta uz jaunu vietu (19 km lejup pa Daugavu). Pilsēta vairākkārt mainījusi savu nosaukumu: Dinaburga (1275 - 1893, ar pārtraukumiem), Borisogļebska (1656 - 1667), Dvinska (1893 - 1920), Daugavpils (kopš 1920.g.).
19. gadsimta 2. pusē Dinaburga kļuva par ievērojamu satiksmes ceļu mezglu – dzelzceļš savienoja pilsētu ar Pēterburgu (1860), Rīgu (1861), Varšavu (1862), Orlu (1866) un Šauļiem (1873). 1892. gadā tika atklāta kuģu satiksme ar Vitebsku. 19. un 20. gadsimta mijā pilsēta kļuva par svarīgu rūpniecības un tirdzniecības centru cariskās Krievijas ziemeļrietumu daļā. 1913. gadā šeit jau bija apmēram 100 rūpniecības uzņēmumu. Tāpat pilsētā bija 39 mācību iestādes, 15 ārstniecības iestādes un 11 aptiekas. Strauji auga arī pilsētas iedzīvotāju skaits: 11 361 (1840), 69 675 (1897), 113 tūkst. (1913).
No 1918. gada februāra līdz decembrim Dvinsku bija okupējis vācu karaspēks, vēlāk pilsētu ieņēma lielinieki un noturējās tajā 13 mēnešus. 1920. gada 3. janvārī pilsētu atbrīvoja apvienotie latviešu, lietuviešu un poļu spēki. 1935. gadā atklātais Vienības tilts bija pirmais tērauda tilts Latvijā. 1937. gadā Daugavpilī tika uzcelta monumentāla ēka – Vienības nams. Pilsētā darbojās daudzas mācību iestādes un nacionālas skolas…
