Noskatoties filmu par „Parīzes dievmātes katedrāli” es, galvenokārt, saskatīju kontrastu starp divām pasaulēm. Starp domu un darbību pasauli, starp sapņiem un realitāti, starp romāna varoņu vēlmēm un pretrunīgu rīcību.
Visa romāna laikā varoņi risina konfliktus gan sevī starp nežēlīgo un labsirdīgu pusi, vai cenšas atrisināt konfliktus attiecībās ar citiem. Izanalizējot Kvazimodo tēlu, es viņu uztveru, kā cilvēku, kuru redz un ienīst, bet pats viņš nav spējīgs ne saredzēt pasauli tādu, kāda viņa ir, ne rīkoties tā, kā viņš domā. Kvazimodo izskata dēļ visi viņu neieredz un pat baidās, jo kas gan var būt baismīgāks par izkropļotu spēku, kurš pats nespēj skaidri domāt. Savukārt, pretstatā tam, ka uz āru Kvazimodo izpauž, kaut arī negatīvas, bet, tomēr, emocijas un ar izskatu ietekmē (atbaida) citus, viņš nespēj neko uztvert no ārpasaules. …
