Karls Gustavs Jungs (1875 – 1961) ir šveiciešu psihologs un psihiatrs. Savas dzīves laikā viņš ir licis pamatus analītiskajai psiholoģijai. Viņš ir pētīji psihes struktūru un bezapziņas lomu cilvēka uzvedībā un eksistencē vispār. Neatkarīgi no Zigmunda Freida (1875 – 1961), kura skolnieks un līdzstrādnieks K.G. Jungs ir bijis, Jungs izstrādāja brīvo asociāciju tehniku un padarīja to par galveno psihiatrijas pētījumu metodi. Pārvērtējot psihoanalīzes pamattēzes, Jungs noliedza dzimumdziņu kā dominējošo psihisko enerģiju (ko bija uzsvēris Z. Freids), psihi izprotot kā slēgtu autonomu sistēmu, kas funkcionē pēc kompensācijas principa (cilvēks, cenšoties pārvarēt mazvērtības sajūtu, mobilizē savus radošos spēkus, notiek pašrealizācija, individualizācija).
Referātā izvēlējos pievērsties K.G. Junga darbus un atziņas apkopojošajam krājumam „Dzīve. Māksla. Politika.“, precīzāk divām šīs grāmatas nodaļām, kas stāsta par: mākslu („Par analītiskās psiholoģijas attiecībām ar poētisko jaunradi“) un politiku („Diktatoru diagnosticēšana“). Pats krājums „Dzīve. Māksla. Politika.“ atspoguļo Junga pārdomas par mūsdienu cilvēku un eksistences meklējumiem, kā arī par mākslu un tās radīšanu un politiku (pievēršoties diktatoru analīzei un nacisma izskaidošanai Vācijā). Sīkāk vēlos pievērsties jau augstākminētajām divām nodaļām, kas skar poētisko jaunradi un politiku, jo tajās paustās K.G. Junga atziņas man šķita visai interesantas un nozīmīgas un izraisīja arī vēlākas pārdomas par aplūkotajām problēmām. …
