Vietās, kurās ir augsts dzīves līmenis, piemēram, Zviedrijā, dabas ainavas netiek postītas, tās tiek sargātas, savukārt Latvijai raksturīga mežu izciršana un mierināšana ar domu, ka mežos tiek izbūvēti jauni ceļi. Tas, ko cilvēks ainavā uztver kā estētiku ir atkarīgs no paša, tāpēc šis skatījums ir visindividuālākais. Estētiku spēs saskatīt katrs, bet izpratne par to, kas ir estētika, ir atšķirīga. Piemēram, pasaules lielo aglomerāciju iedzīvotāji bieži par estētiku uzskata ēkas ar īpašu, modernu arhitektūru, bet ciemu iedzīvotāji pasaules 3.pasaules valstīs estētiku saskatīs dabas veidotajā ģeometrijā (Schuyler D., 1988.).
Šie nav visi iespējamie veidi, kā var skatīties uz ainavu, tomēr galvenais ieskats ir sniegts. Visus veidus var iedalīt 3 lielākās grupās – skatījums, kurā galvenā ir daba un redz tikai dabu, kas ir labs ar to, ka skata visu no pašiem pamatiem, pirmsākumiem. Skatījums ar cilvēka izvirzīšanu priekšplānā, kas ir svarīgākais veids kā aplūkot ainavu, jo, neskatoties uz iebildumiem, ka cilvēks nav viszinošs, tas tiek stādīts augstāk par dabu, turklāt ir izveidojis katru no šiem skatījumiem un tie ir vairākumā, kā arī cilvēka – dabas mijiedarbība, kas ir labākais veids kā aplūkot ainavu, jo ainava mūsdienu izpratnē nav iedomājama bez cilvēka līdzdalības tajā.
…
