Keršenšteiners kā pirmo īsta pedagoga pazīmi min to, ka viņa darbā vada simpātija un mīlestība uz cilvēkiem vispār, bet it īpaši uz jauniem cilvēkiem, kā nākamajiem, topošiem vērtību nesējiem. Pedagogam ir nevis svarīgi, ka cilvēkam, kuru viņš audzina, laicīgi labi klātos, bet lai tas pats būtu labs un arvien labāks kļūtu, lai viņš garā un dvēselē kļūtu stiprs un arvien stiprāks, lai varētu radīt un pārstāvēt augstākas garīgās vērtības