Latviešu tauta nevar lepoties ar gadsimtiem senu profesionālās mūzikas kultūru. Kaut gan Austrumu un Rietumeiropas tirdzniecības ceļu mezgla punkts Rīga, jau sākot ar 16. – 17. gadsimtu, iezīmē savu seju kultūras vēsturē, kaut gan pēc pilsētas vācu teātra nodibināšanas 1782. gadā arvien plašāku popularitāti gūst operas mūzika, kaut gan Rīgā un Jelgavā 19. gs. pirmajā pusē viesojušies daudzi izcili mākslinieki (H. Berliozs, K. Vīka, R. Šumanis, Fr. Lists, A. Rubinšteins, N. Bogdanova, V. Šredere-Devriente u. c.), feodālisma jūgā verdzinātās latviešu tautas dzīvei šie izcilie notikumi paiet secen. Taču tautas muzikālais talants nesnauž. Gadu tūkstošiem sena ir tautas radošā tieksme, kas savu izpausmi rod no paaudzes uz paaudzi mutvārdu tradīcijās pārņemtajās folkloras bagātībās. Un lai arī kā, gan ar naidu, gan viltu, melno bruņinieku pēcteči cenšas iznīdēt gadsimtiem ilgi slīpētos un spodrinātos latviešu garīgās dzīves dārgumus, tautas māksla nezūd. …
