| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| 1. | Satvermes jēdziens un tās izpratne | 3 |
| 1.1. | Satversme izpratne | 3 |
| 1.1.1. | Satversme formālā izpratnē | 4 |
| 1.1.2. | Satversme materiālā izpratnē | 4 |
| 2. | Satversmē izdarītie grozījumi pēc 1993.gada | 5 |
| 2.1. | 1996.gada 85.panta grozījums – par Satversmes tiesas ieviešanu | 5 |
| 2.2. | 1998. gada 15. oktobrī pieņemtā Latvijas Republikas Satversmes 8. nodaļa "Cilvēka pamattiesības" | 6 |
| 3. | Izmantotā literatūra | 8 |
2003. gada 8. maija grozījumi Latvijas Republikas Satversmes 68. un 79. pantā
2003.gadā tika grozīts Satversmes 68. un 79.pants, kurš noteica, ka “Tautas nobalsošanai nodotais likumprojekts, lēmums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā vai būtiskām izmaiņām šīs dalības nosacījumos ir pieņemts, ja balsotāju skaists ir vismaz puse no pēdējas Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita un ja vairākums ir nobalsojis par likumprojekta pieņemšanu, Latvijas dalību Eiropas Savienībā vai būtiskām izmaiņām šīs dalības nosacījumos”. Būtisks ir lietotais termins “lēmums”, kas norāda, ka balsojums noteik nevis par konkrētu juridisku dokumentu, bet gan par abstraktu jautājumu. Šāds pieļaujamais jautājums ir vienkāršāk saprotams balsotāju vidū.
Tautas nobalsošana ieinterisētību par savi ieguva brīdī, kad Latvija tika uzaicināta pievienoties Eiropas Savienībai. 2003.gadā tika veikti grozījumi 79.pantā, jo ir paredzēti grozījumi, kur pati tauta kā suverēnās varas nesējs caur tautas nobalsošanu darbojas kā pats likumdevējs un ir paredzēts minimālais balsotāju skaits. Jautājumi, kas rada būtiskas un plašas pārmaiņas valsts turpmākajās darbībās, kāds ir jautājums par iestāšanos Eiropas Savienībā ir saprotams, ka pastāv politiska nepieciešamība pēc tautas nobalsošanas, kurā būs iespējams noskaidrot tautas gribu un iespējami augstāku leģitimitātes pakāpi jautājuma pieņemšanā. Nosakot leģitimitātes pakāpi, augstāku slienksni tā sasniegs, ja par jautājumu savu viedokli izteikts lielāka daļa valsts vēlētāju un kā norādīja arī Satversmes tiesas priekšsēdētājs A. Endziņš, tad “Darba grupā vienojāmies, ka nedrīkstētu Latvijas likteņa lemšanu atstāt neaktīvo pilsoņu ziņā, turklāt ievērojot, ka pēdējās vēlēšanās, līdzīgi kā daudzās citās valstīs, sarūk vēlētāju aktivitāte. …
Satversmes jēdziens, tās izpratne. Formālās un materiālās Satversmes izpratne. Satversmē izdarītie grozījumi pēc 1993.gada Satura rādītājs 1. Satvermes jēdziens un tās izpratne 3 1.1. Satversme izpratne 3 1.1.1. Satversme formālā izpratnē 4 1.1.2. Satversme materiālā izpratnē 4 2. Satversmē izdarītie grozījumi pēc 1993.gada 5 2.1. 1996.gada 85.panta grozījums – par Satversmes tiesas ieviešanu 5 2.2. 1998. gada 15. oktobrī pieņemtā Latvijas Republikas Satversmes 8. nodaļa "Cilvēka pamattiesības". 6 3. Izmantotā literatūra 8 Konstitūcija ir valsts pamatlikums, kurš nosaka valsts iekārtu, vēlēšanu sistēmu, likumdošanas, izpildvaras un tiesu varas institūcijas, pilsoņu galvenās tiesības un pienākumus. Latvijas valsts pamatlikumam ir īpašs nosaukums – Satversme. Ar to 1869.gadā klajā nāca Kronvaldu Atis, kurš piedāvāja konstitūciju nosaukt ar vārdu “Satversme”. Šo vārdu viņš veidojis no verba „tvert”, jo “cilvēki tādēļ pieņēmuši likumus, lai tiem būtu vajadzīgā laikā, kur patverties, lai tiem būtu tversmes”. Latvijas Republikas Satversme ir Latvijas Republikas pamatlikums, kuru Satversmes Sapulce pieņēma 1922.gada 15.februārī un tā stājās spēkā 1922.gada 7.novembrī plkst. 12.00. Konstitūcija ir juridisks un politisks dokuments, jo tas sevī ietver gan pirmskonstitucionālus, gan ārpuskonstitucionālus faktus, postulātus, tiesību un citu veidu principus, ko atzina arī Satversmes tiesa, norādot, ka tiesību un politiskās sfēras ir cieši saistītas ar Satversmes normām. Konstitūcijas normās ir ietvertas absolūtas varas ierobežošana un personas tiesību garantijas, jo konstitūcija attaino politisko un sociālo taisnīgumu. “Skaidrojot vārdu “konstitūcija” var saprast valsts pamata likumus, viņas Satversmi, kurā noteiktas attiecības starp augstāko valsts varu un pavalstniekiem” un kā tika jau minēts iepriekš, tad konstitūcija ir pamatlikums, tā ir sistēma un darbojas kā līgums, starp valsti un sabiedrību, kur valsts apņemas ierobežot sevi un solās sargāt pamattiesības, bet sabiedrība apņemas pildīt valsts likumus.
