Mītiskai apziņai ir raksturīga orientēšanās uz pagātni.Tā balstās uz autoritāti,precidenti(notikums ,kas jau ir bijis un vēlreiz atkārtojas).Savu uzvedību un rīčību cilvēks saskaņoja ar saviem senčiem,Dievu un varoņiem jeb cilvēki dzīvoja pēc kāda parauga,pēc matricas.Viņi uzskatīja,ka vecais iemieso sevī visu labo,cilvēkam vajadzīgo,bet viss jaunais ir tas,ka vēl nav bijis,nav noticis,ir cilvēkiem bīstams,nelabvēlīgs,iemieso ļauno.Sabiedrībās,kurās dominēja mītiskā apziņa,visas pārmaiņas notika lēni,nekas negāja uz priekšu.K.Levi-Stross sabiedrības iedalīja divās grupās:
1. „Aukstās”. Tādas sabiedrības orientējās uz pagātni,iepriekšējo paaudžu pieredzi.Tikai bērni mācijās no saviem vecākiem;
2. „Karstās”.Tādas sabiedrības orientējās uz nakotni,kur absolūta vērtība ir visam jaunajam.Ne tikai bērni mācijās no saviem vecākiem,bet arī vecāki mācijās no saviem bērniem.
Liela loma bija ritālam.Rituāls ir nākamajām paaudzēm nodota,sakārtota kolektīvā pieredze.Tas sakārtoja,reglamentēja cilveku dzīvi.Rituāls māca,kadi noteikumi jāievēro,lai dzīvē gūtu panākumus,nekaitējot savam kolektīvam.Caur rituālu cilvēks tapa par sociālu būtni.
…
