Pirms sāku runāt par tēmu „pašaprūpe kā ētiska problēma”, vispirms ir jānoskaidro pašaprūpes un ētikas jēdzieni, kā es tos izprotu.
Jēdziens ētika ,manuprāt, ir mācība par dzīvi, par tikumiem, par morāli. Tā runā par labo un ļauno, par pareizo un nepareizo, par atbildību, par mīlestību un brīvību u.t.t. Cilvēks ir tas, kas veido šo ētiku un tās normas ar savu darbību vai gluži otrādi-bezdarbību, ar savu attieksmi pret apkārtējiem cilvēkiem, pret apkārtējo vidi-pasauli.
Savukārt, pašaprūpe manuprāt ir cilvēka darbība, kas vērsta tiešu uz viņu pašu. Tas ir tas, ko cilvēks veic savā labā, lai uzturētu un saglabātu dzīvību, veselību un labsajūtu. Tās ir fizioloģiskās, emocionālās, intelektuālās, sociālās vajadzības.
Katrs normāls un vesels cilvēks apzinās to, ka viņam par sevi jārūpējas.Jo ir tāds teiciens, ja tu pats par sevi nerūpēsies, tad neviens cits to arī nedarīs. Pavisam cita lieta ir tad, ja cilvēks nespēj pats par sevi parūpēties kāda iemesla dēļ, piemēram, traumas, slimības u.t.t. Cilvēkam pašaprūpe ir nepieciešamība, bet ja tā nav iespējama, tad cilvēks nespēj pilnvērtīgi dzīvot un attīstīties savā būtībā, viņš vairs nejūtas pilnvērtīgs kā cilvēks, kā arī kā sabiedrības loceklis.
…
