Labklājība (well-being) vienmēr ir bijis sarežģīts un pretrunīgs jēdziens.
Zinātniekus jau izsenis ir interesējis jautājums, kas ir labas, laimīgas dzīves pamatā, kas to veido un kādā veidā var noteikt, cik apmierināts vai neapmierināts ir konkrētais indivīds.
Jautājums par to, kas ir laime un kāda dzīve būtu uzskatāma par laimīgu vai labu, ir nodarbinājis filozofus kopš senatnes
Tomēr tikai pēdējā pusgadsimta laikā labklājība ir tikusi sistemātiski pētīta psiholoģijas ietvaros. Labklājību pētnieki ir definējuši ļoti dažādi, aptverot atšķirīgus tās aspektus, piemēram, kā patīkamu emocionālu pieredzi, dzīves subjektīvu novērtējumu pozitīvā veidā, cilvēka potenciāla aktualizāciju, optimālu psiholoģisko funkcionēšanu u.t.t. (Diener, 1984; Ryff, 1995; Ryan, Deci, 2001). …
