Hronisks apendicīts

Anamnēze, palpācija, RTG, USG, mikroskopiskā izmeklēšana, klīniska simptomātika, ultraskaņa, datortomogrāfija, kolonoskopija, laporoskopija.
Liela daļa ārstu šaubās par primārā hroniskā apendicīta esamību. Visbiežāk neasas sāpes un sāpes pie palpācijas vēdera lejas daļas labajā pusē liecina par citām slimībām, tāpēc diagnozi bieži saista ar citu vēdera dobuma vai krūškurvja orgānu slimībām. Visizteiktākais hroniskā apendicīta rādītājs ir nepiepildīts aklās zarnas piedēklis, palēnināta tā iztukšošanās, deformācija, sašaurināšanās, formas izmaiņas, fēču akmeņu atrade ar ultraskaņas palīdzību.
Primārajam hroniskajam apendicītam ir raksturīga limfocitāra un histocitāra infiltrācija ar piedēkļa sienas sklerozi, fibrozi un pat gļotādas atrofiju. Visizplatītākie klīniskie simptomi, kas liecina par primāro hronisko apendicītu ir slikta dūša, aizcietējumi, paaugstināta temperatūra, sāpes vēdera lejas daļa labajā pusē.
Art RTG palīdzību var noteikt svešķermeņu, fēču akmeņu esamību piedēklī un to deformāciju.
Ar ultraskaņas palīdzību var noteikt brīvo šķidrumu ap aklās zarnas piedēkli, tā nevienmērīgu diametru, peristaltikas traucējumus, koprolītu esamību, palielinātus limfmezglus (līdz 1 – 2 cm) ingvinālajā rajonā.
Datortomogrāfija ļauj konstatēt pie hroniska piedēkļa iekaisuma sabiezinātu un neviendabīgu piedēkļa muskuļu slāni, iekaisuma procesus apkārtējos audos, šķidruma uzkrāšanos piedēklī un tā divertikulus.
Visefektīvākais izmeklēšanās veids hroniska apendicīta diagnosticēšanā ir kolonoskopija un laporoskopija, bet neskatoties uz to, piemēram, laporoskopijai ir savi mīnusi. Šī procedūra ir invazīva, tai arī var būt komplikācijas (brūču infekcijas utt.), 6,2 – 10% gadījumu netiek atrasts ne akūts, ne hronisks apendicīts. [2.][5.]
Laboratoriski asins analīzēs apendicītu var apstiprināt mērena leikocitoze. Urīnā izmaiņas atrod apmēram 40% pacientu (mikrohematūriju, leikocitūriju, proteinūriju).
…