Vilhelms Purvītis

Ainavists, dabas bērns, skolotājs, profesors, rektors, direktors, glezniecības meistars, „Latvijas nacionālās glezniecības un Latvijas Mākslas akadēmijas tēvs” – šie un daudzi citi ir vārdi, kādos mēs varam saukt vienu no Latvijas slavenākajiem un ievērojamākajiem gleznotājiem Vilhelmu Purvīti. Cilvēks, kurš ar savu lielo gribasspēku un mērķtiecību ir devis patiesi lielu ieguldījumu Latvijas glezniecības (it sevišķi ainavu glezniecības) attīstībā. Ar drosmi un pašpārliecību aizstāvēja to, par ko bija pārliecināts. Viņš vēroja pasauli sev apkārt. Tā viņu fascinēja, piesaistīja un aizrāva viņa prātu sev līdzi – pie šalkošu bērzu birzīm, pavasaru palu ūdeņu duļķainajām tērcēm, pie vizuļojoša sniega pārslām. Kā pateicību dabai par tās skaistumu tas viņai dāvāja gleznas – tā iepriecinot sevi, sev apkārtējos cilvēkus un, protams, atstājot mums mantojumu, liekot atcerēties, ka reiz ir dzīvojis mākslinieks, kas par visu visvairāk ir mīlējis dabu un tās dinamiskās pārvērtības.
Kad kultūras vēstures stundā mums paziņoja, ka jāraksta referāts par kādu kultūras cilvēku, kurš ir atstājis nozīmīgu devumu Latvijas mākslas pasaulei, man pat prātā nenāca, ko es varētu izvēlēties. Galvā maisījās dažādi komponisti, rakstnieki, aktieri, dziedātāji, bet nespēju atrast nevienu, kas man pašai patiktu un būtu interesanti izzināt viņa personību un devumu mākslā. Līdz kādā vakarā televīzijā padzirdēju, ka šogad pirmo reizi Latvijā pasniegs vizuālās mākslas balvu – nosauktu slavenā gleznotāja, ainavista Vilhelma Purvīša vārdā. Tas mani ieinteresēja un man vairs nebija nekādu šaubu, ka savu referātu rakstīšu par šo personību. Es domāju, ka šis darbs mani patiešām ieinteresēs.
Šajā referātā vēlos izzināt slavenā gleznotāja dzīvi, viņa devumu Latvijas kultūrā, apskatīt viņā slavenākās un populārākās gleznas. Vēlos izprast viņa personību un to cik daudz viņš devis nākotnei.…