Neskatoties uz šī jēdziena neparocīgo komplicētību, ironijai ir bieži lietota, vispārpieņemta definīcija – runāt to, kas ir pretrunā ar domāto saturu. Šī definīcija ir tik vienkārša, ka ietver sevī visu, sākot ar vienkāršām runas figūrām un beidzot ar veseliem vēsturiskiem laikmetiem. Ironija var nozīmēt tik maz kā teikt „Vēl viena diena paradīzē” brīdī, kad ir šausmīgi laikapstākļi. Tāpat tas var attiekties uz milzīgām postmodernisma problēmām. Mūsu pašu vēsturiskais konteksts ir ironisks, jo šobrīd nekas patiesībā nenozīmē to, kas tiek teikts. Mēs dzīvojam citātu, kompilēšanas, simulāciju un cinisma pasaulē – vispārīga un visaptveroša ironija. Varam secināt, ka ironija savas definīcijas vienkāršības dēļ kļūst gluži nedefinējama.1
Jau kopš ironija kā vārds un koncepts nonāca Senās Grieķijas kultūras uzmanības lokā, bijuši strīdi un diskusijas par to, kā ironija darbojas un ko tā apzīmē. Vai ironija attiecas uz vārdiem, kas tiek lietoti pārnestā nozīmē, vai arī tā ir visa runāšanas maniere kopumā? Citiem vārdiem, vai tā ir retoriska figūra vai trops? Vai pareizi varētu būt abi varianti?2
Galvenie „spēlētāji” ironijas spēlē ir ironizētājs un interpretētājs. Interpretētājs var būt un var nebūt paredzētais ironizētāja izteikuma adresāts, taču viņš/viņa ir tas, kurš piešķir ironijai nozīmi un interpretē to. Citiem vārdiem sakot, viņš ir tas, kurš nolemj, vai izteikums ir vai nav ironisks un kāda ir izteikuma ironiskā nozīme. Šis process notiek neatkarīgi no ironizētāja nolūka. Tieši tāpēc ironija ir riskanta – nav nekādas garantijas, ka interpretētājs sapratīs ironiju tādā pašā veidā, kā tā tika paredzēta.3…
