Pievēršot uzmanību morāles jēdzienam, kas mūsu izpratnē ieguvis divas nozīmes, mēs uzskatām, ka pamazām tas zaudē savu prestižu. Mums morāle vairs nenozīmē aklu pakļaušanos sabiedrības, reliģijas, politiskiem vai citiem noteikumiem (lai neteiktu „dogmām”).
Tomēr tieši tā morāli saprot vairums mūsu līdzpilsoņu, un tas izraisa noraidījumu. Pēc mūsu domām, morāles kritērijs ir cieņa, kuru katram no mums jājūt pret sevi, pret apkārtējiem cilvēkiem un apkārtējo vidi.
Pašcieņa – tā ir vēlēšanās dzīvot atbilstoši savai pārliecībai un neatļauties rīcību, kuru mēs nosodām citos. Cieņa pret citiem cilvēkiem norāda - nedarīt savam tuvākajam to, ko nevēlies lai nodara pašam - to mums māca kopš senatnes.
Cieņu pret apkārtējo vidi – vissaprotamākā tēze - tā ir cieņa pret dabu un tās saglabāšanu nākošām paaudzēm. No šāda viedokļa apskatīta morāle kļūst saprotama kā katra cilvēka tiesību un pienākumu saskaņa, tātad tā ir humāna nevis pamācoša pēc savas būtības.
Augstākminētā morāles izpratne mūs pievērš audzināšanas problēmai. Pēc mūsu domām, pēdējā ir bēdīgā stāvoklī. Vairums vecāku ir uzņēmušies pienākumus, bet viņiem trūkst orientieru, lai pareizi audzinātu bērnus.…
