Eksistenciālisma idejas F.Kafkas darbos

Eksistenciālisms ir antiracionālistisks filozofijas virziens un attieksme pret dzīvi, pievēršas brīvā indivīda esamībai / vai eksistencei / absurdā jeb bezjēdzīgā pasaulē. Eksistenciālisti uzskata, ka filozofijai jāsākas ar to, kāda ir indivīda konkrētā situācija šjā pasaulē, un apgalvo, ka cilvēks ir ne vien atbildīgs par to, kā viņu rīcība skar citus, bet arī vienīgi paši ir spējīgi savu rīcību šai ziņā tiesāt. Visi indivīdi, kas sevi apzinās, spēj aptvert vai intuitīvi apjaust savu eksistenci un brīvību, un indivīdi nedrīkst pieļaut, ka viņu izvēli kaut kas ierobežo – lai tas būtu pat saprāts vai morāle. Šī izvēles brīvība noved pie baismu vai eksistenciālas bailes modinoša priekšstata par neesamību jeb neko. Tam ir vairāki nozarojumi. Tā sākumu parasti saista ar dāņu filozofu KIRKEGORU, kas uzsvēra, cik liela ir tīrās izvēles nozīme ētikā un kristīgajā ticībā. Viņam ir sekotāji – Martins Heidegers Vācijā, Žans Pols Sartrs Francijā. Arī Francs Kafka savos darbos pārstāv eksistenciālismu.
Franca Kafkas daiļradē spilgti atklājas mazā cilvēka traģiskā bezspēcība. Darbu uztveri nereti apgrūtina modernā tēlojuma paņēmieni.
Divdesmitajam gadsimtam raksturīgajā pasaules izjūtā un meklējumos saskatāmi vairāki pamatvirzieni. Eksistenciālisms ir spēcīgs literatūras un filozofijas virziens, kas radās pirms Pirmā pasaules kara, bet visspilgtāk attīstījās Francijā no Otrā pasaules kara beigām līdz 60 gadu beigām. Saknes tam radās jau 19.gs. kultūrā - Nīčes un Dostojevska daiļradē. Šī virziena meklējumu pamatā ir principiāla atteikšanās no ideoloģiskajām shēmam, pieņemtām normām.
Ar eksistenciālismu mēs saprotam tādu mācību, kas dara iespējamu cilvēka dzīvi un kura turklāt apgalvo, ka jebkura patiesība un jebkura rīcība kā pašnosacījumu prasa kaut kādu vidi un cilvēcisko subjektivitāti. Eksistenciālisms izvirza uzdevumu ļaut realizēties cilvēka radošajām potencēm.…