Visa senāk tik kareivīgā latviešu tauta tagad mierīgi nes savas važas, tā ir trula kā lauva, kas jau gadiem krātiņā vadāts apkārt dīkdienīgiem zēniem par izpriecu un kas tikai šad tad, klusi un drūmi rūkdams, izrāda savu nepatiku, - vai, precīzāk, tā ir mierīga kā rēcējs, kas, iekšēju krampju mocīts, vairs nespēj vaimanāt par savām ciešanām; tikai viņa rēcēja izskats, pārgrieztās acis un briesmīgās, lai gan retās krampju lēkmes izteic klātesošajiem, ko viņš jūt. Latvietim važas iegriezušās līdz pat dvēselei. Lai varētu spriest par latvieti, kāds viņš ir tagad un cik dziļi latvieši ir grimuši, mums jāzina kāda šī tauta ir bijusi.
Divpadsmitā gadsimta sākumā latvieši un igauņi jau stāvējuši uz augstākās izglītības pakāpes nekā ģermāņi, kad tie karoja ar cēzaru. Par savu soģi latvieši atdzina virspriesteri – krīvu, kurš dzīvoja prūšu zemē. Šajā laikā latvieši dzīvoja mežos un atsevišķās būdās. Latvieši vairāk bija zemkopji un mednieki, viņi ģērbās savu sievu darinātajos audumos, kuriem materiālu deva linu lauks durvju priekšā un aitu bars. …
