Daudz ir domāts, pārdomāts, teikts, kliegts, skaidrots... Bet vai noskaidrots? Cilvēks dara. Un tā vienmēr - līdz pat mūža galam. Cilvēks un cilvēks - tā ir sabiedrība. Kas ir cilvēcība? Vai tā drīz jau nebūs ierakstāma Sarkanajā grāmatā? Nē, tomēr ne! Dažbrīd tā uzplaiksnī kā dzirkstele.
Tas bija tik sen, kad Dievs radīja vīrieti un sievieti. Grēks izšķīra Dievu un cilvēku. Varbūt līdz ar grēka piedzimšanu nomira cilvēcība? Varbūt. Nē, nē, ne jau pavisam. Kaut ko tomēr cilvēks ir paņēmis līdzi, iespējams, ka arī tāpēc reizēm ir tikai puscilvēks. [1]
Mums katram ir tik daudz dabas dots, bet tik maz no visa izmantojam. Kāpēc ir tik grūti būt labam? Cilvēks ir aizmirsis būt cilvēks. Atnāca Kāds un atgādināja. Maz dzirdēja, tāpēc katru dienu atgādina - ar saules stariem, ar zaļu zāli, gubu mākoņiem un cilvēku pašu.
Var jau teikt, ka tāda ir dzīve - kā tu man, tā es tev. Kāpēc mēs ļaujam sevi apzīmogot ar sabiedrības uzskatiem? Atrodi pats sevi, un ļaunuma būs mazāk. Ai, kā mums patīk bradāt pa citu dzīvēm un dvēselēm! Nav laika mīlēt, jo vieglāk ir nīst. Apstājies, cilvēk! Apstājies un PADOMĀ! Tur jau tā nelaime, ka negribas domāt, jo tā taču vieglāk. Pasaki kaut vienreiz dienā īstu paldies, un tas jau būs cilvēcīgi!
Ir tikai viens pareizais ceļš, bet nav jau teikts, ka tas ir arī taisnākais. Katru dienu mēs esam jauni. Kādi? Izvēle pieder katram pašam. Atbildi jau zina daudzi, bet maz ir to, kas meklē. …
