Ētika māca izvairīties un atteikties no dažāda veida kārdinājumiem. Bērnam tā ir normāla parādība, ka viņš vai viņa domā tikai pats par savām vajadzībām. Pieaugušais iemācās domāt ari par otra vajadzībām.
Medicīna un ētika nav viena otrai svešas. Eiropā to apvienošanās sākumi meklējami 4 gs. p.m.ē., kad tika noformulēts Hipokrāta zvērests, kurā ārstam tiek norādīts uz atšķirību starp tehnisku spēju un tikumisku jābūtību medicīnas praksē, pienākumu attiecībā pret pacientu, izmantojot profesionālās zināšanas tikai pacienta labā: eitanāzijas un grūtniecības pārtraukšanas aizliegums; aizliegums stāties seksuālos sakaros ar pacientu; pienākums klusēt. Medicīna pati izvirza problēmas par ārsta praksē pieļaujamām morāles robežām.
Deviņdesmitajos gados visās Baltijas valstīs medicīnas ētika sāka strauji attīsties kā vairāku līmeņu starpdisciplinārā joma. Katrā Baltijas valstī ir sava medicīnas ētikas padome, kas valsts līmenī veic pārraudzības un koordinācijas funkcijas medicīnas ētikas jomā.
Medicīnas prakse Latvijā veselības aprūpes sistēmas reformas laikā dažreiz ir visai pretrunīga un tāpēc tāla no tiem medicīnas ētikas principiem, kuriem vajadzētu būt ārsta ikdienas darba sastāvdaļai. Šā iemesla dēļ piemēri no medicīnas ikdienas prakses Latvijā ir vairāk ar negatīvu nekā pozitīvu nokrāsu. Ne vienmēr principa lietojums vai ar to saistīto jautājumu ētiski korekts risinājums jau ir realitāte pie mums, lai arī ir pieņemts pietiekami plaši aprobēts citur. …
