Jau pirmie antīkā laika filozofi runāja par cilvēku dvēseles problēmām, cilvēku dabu un to būtību. Cilvēks ir visuma daļa, kas iet no tagadnes uz nākotni, tāpēc jau pirmie filozofi uzskatīja par vajadzīgu runāt par cilvēku esamības jautājumiem. Antīkā laika filozofi uzskatīja, ka cilvēku esamības pamatā ir noteikti psihiskie procesi: Uztvere („Ir svarīgi nevis tas, kas ar mums notiek, bet tas, kā mēs to uztveram”), griba („Dzīvnieks zina cik tam vajadzīgs, cilvēks nezina”), sajūtas („Cilvēks var pretendēt uz tik daudz prieka un laimes, cik viņš sniedz pārējiem”), domāšana („ Cilvēks bez izpratnes ir cilvēks ,bez prāta. To ,kuram nav prāta citi apmāna, padara aklu, ekspluatē. Tikai tas, kurš domā ir brīvs un patstāvīgs”). Arī, manuprāt, šie ir galvenie psiholoģiskie procesi, no kuriem ir atkarīga cilvēku esamība , tāpēc savā esejā es apskatīšu katru no šiem procesiem detalizētāk, izmantojot D. Hjūma darbu „Traktāts par cilvēka dabu”, un Dž. Bērklija – „Traktāts par cilvēka izziņas principiem.”
Viens no svarīgākajiem psiholoģiskajiem procesiem ir sajūtas. …
