Katoļu baznīcas plašais pārvaldes aparāts iedzīvojās lielās bagātībās, iekasējot nodokļus un dažādas nodevas. Džovanni Bokačo “Dekameronā” 1352.gadā par katoļu baznicau rakstija:
Izpētijis šo lietu pamatīgāk, viņš turklāt secināja, ka viņi (baznīckungi) ir arī skopi un mantkārīgi, ka viņi pērk un pārdod savu tuvāko par naudu un tirgojas arī ar visām svētajām lietām, ar ziedojumiem un svētīšanu un ar citām baznīcas darbībām. Šāda veikalnieciska izrīcība tiek plaši piekopta: tur iesaistīts vairāk speciālistu nekā tērpu un citu preču tirdzniecībā Parīzē
Saskaņā ar katoļu baznīcas viedokli tai, pateicoties baznīcas svētajiem, pamazām bija izveidojies labo darbu krājums, ar kuriem varēja tirgoties. Baznīcas loceklis varēja nopirkt indulgenci un tādējādi saīsināt laiku, kas viņam būtu jāpavada šķīstītavā. Līdz ar to baznīca ieguva līdzekļus, kas bija nepieciešami, piemēram, svētā Pētera katedrāles celšanai.
1517.gadā rudenī teoloģijas doktors Mārtiņš Luters Vitenbergā nāca klajā ar 95 tēzēm, kuras uzstājās pret indulgencēm.…
