Divas galvenās teorētiskās perspektīvas, kas dominēja sociālajās zinātnēs ir pozitīvisms un fenomenoloģija.
Pozitīvisms ir filozofija, kas pasludina zinātniskās metodes piemērotību visām zināšanu formām.
Pozitīvisms ietver sevī ticību tam, ka:
1)dabas zinātņu metodes un procedūras ir piemērotas sociālajām zinātnēm;
2)tikai tie fenomeni, kuri ir novērojami, var tikt uzskatīti par zinātniskām zināšanām (piem. sociālajās zinātnēs nav vietas jūtām vai subjektīvajai pieredzei);
3)zinātniskās zināšanas iegūst akumulējot verificētus faktus;
4)zinātniskās teorijas pozitīvisti aplūko kā pamatu empīrisko pētījumu veikšanas iespējamībai (hipotēze tiek atvasināta no teorijas un pēc tam pakļauta empīriskai pārbaudei).
Pozitīvisms ir radies 19. gs. vidū un aizsācies ar O.Konta un E.Dirkheima darbiem. Priekšroka tiek dota kvantitatīvajām metodēm.
Pozitīvisti meklē sociālo fenomenu faktus, jeb iemeslus, neatkarīgi no indivīdu subjektīvajiem stāvokļiem. Dirkheims ir teicis, ka sociālajam zinātniekam ir jāapskata sociālie fakti, jeb sociālie fenomeni kā „lietas”, kas ietekmē un realizē ietekmi uz cilvēkiem.
Fenomenoloģiskā socioloģija ir cieši saistīta ar M.Vēbera uzskatiem un simbolisko interakcionismu. Fenomenologi nododas sociālo fenomenu sapratnei no paša faktora perspektīvas. Šeit tiek uzsvērta cilvēka personiskā izpratne, ko izsaka ar kvalitatīviem datiem. Svarīgā realitāte ir tā, kuru cilvēki par tādu uzskata.
Fenomenologu uzskati par cilvēku uzvedību- tas ko cilvēki saka un dara ir produkts no tā kā viņi definē savu pasauli. Fenomenologu uzdevums ir tvert šo interpretācijas procesu. Viņi mēģina saskatīt lietas no citu cilvēku redzes viedokļa. …
