Dzeramā ūdens sagatavošana ar koagulācijas metodi

Latvijas Pārtikas aprites likumā un citos likumdošanas aktos noteikts, ka kvalitātei un drošumam atbilstošs ūdens tiek nostiprināts kā pārtikas produkts un pakļauts visiem citiem pārtikas aprites normatīvajiem aktiem. LR MK noteikumi Nr. 63 (23.02.1999.), kas nosaka, ka jēdziens “dzeramais ūdens” ir jāsaprot ievērojami plašāk, proti: “Dzeramais ūdens ir virszemes vai pazemes ūdens, kas neapstrādātā veidā vai pēc speciālas sagatavošanas paredzēts patēriņam cilvēku uzturā, uztura pagatavošanai, kā arī izmantošanai rūpniecībā vai tirdzniecībā neatkarīgi no piegādes veida pa ūdensvada tīkliem vai fasētā veidā un atbilst noteikumos noteiktām obligātām nekaitīguma prasībām.”
No dzeramā ūdens definīcijas izriet, ka veselībai drošs ir tikai tas uzturs un ražošanas apstākļos apstrādāti un gatavoti pārtikas produkti, kuru tehnoloģijās izmantots dzeramais ūdens ir atbilstošs obligātajām drošuma prasībām.
Sagatavojot dzeramo ūdeni, dažāda veida dabas ūdeņi ar atšķirīgiem raksturlielumiem tiek attīrīti no patogēniem mikroorganismiem, suspendētām daļiņām, kā arī izšķīdušajiem ķīmiskajiem savienojumiem. Šo raksturlielumu plašais spektrs, īpaši virszemes ūdeņu gadījumā, rada nepieciešamību izmantot dažādus attīrīšanas paņēmienus un reaģentus, kā rezultātā dabas ūdeņi tiek atbrīvoti no nevēlamiem piemaisījumiem, iegūstot dotās valsts standartiem atbilstošu dzeramo ūdeni.
Katra konkrētā dabas ūdens veida sagatavošanai par dzeramo ūdeni pielieto attīrāmā ūdens kvalitātei atbilstošus sagatavošanas procesus, paredzot vairākas apstrādes procesa stadijas. Komplicētākais attīrīšanas process nepieciešams, sagatavojot dzeramo ūdeni no dabas ūdeņiem ar augstu dažāda veida piesārņojuma līmeni, kas raksturīgs virszemes ūdeņiem. Dzeramā ūdens sagatavošana šādos gadījumos tiek veikta, realizējot vairākas attīrīšanas procesa stadijas: dabas ūdens oksidēšanu (apstrāde ar hloru, hloramīnu vai ozonu), piemaisījumu absorbciju uz aktīvās ogles, koagulāciju (vairumā gadījumu par koagulantu lieto alumīnija sulfātu) un flokulāciju, filtrēšanu caur kvarca smiltīm, dezinfekciju (praksē visbiežāk lieto hloru, ozonu, hlora dioksīdu, hloramīnu). [3]…