Nav tādu psiholoģijas teoriju, kuras neatzītu, ka cilvēka aktivitātes pirmavots ir viņa vajadzības. Ar šo terminu „vajadzība” mēs saprotam divas savstarpēji saistītas parādības – trūkuma stāvokli, kas noteiktos apstākļos nodrošina cilvēka kā indivīda un personības dzīvi un noteiktu diskomforta (psihes nestabilitātes) stāvokli. Cilvēka vajadzība ir kaut kā trūkums, kas atrodas ārpus viņa. Šis trūkums izpaužas cilvēka atkarībā no pasaules un virzībā uz to. Tomēr trūkums kā vajadzības stāvoklis ir iekšējs stāvoklis un ir priekšnoteikums cilvēka aktivitātei, kas bieži vien izpaužas kā pozitīvs vai negatīvs emocionālais stāvoklis – diskomforta stāvoklis. Tāpēc trūkumu var saukt par „iekšēju” subjektīvu personības vajadzības aspektu. Tas var izsaukt dažādu funkciju pastiprināšanos.
Personības aktivitāte, pēc Vorobjova domām, ir tās tieksme paplašināt sakarus ar pasauli, izmantojot tipiskus un savdabīgus šo sakaru piesavināšanas un producēšanas paņēmienus. …
