Lai gan politiskajos dokumentos, pamatnostādnēs, attīstības plānos ir minētas daudzas labas idejas, tomēr tik labi vis nesokas ar to ieviešanu dzīvē. Vispirms ir jābūt vēlmei, gribai kaut ko mainīt, un, protams, arī iespējām. Šķiet, ka ik reizi mainoties izglītības un zinātnes ministram, viss, ko darījis iepriekšējais kolēģis, tiek pašsaprotami pieņemts par absurdu laika un valsts naudas tērēšanu, jaunais censonis nāk klajā ar jauniem priekšlikumiem, taču līdz galam tos īstenot nespēj, jo gluži vienkārši tam nepietiek laika – jādod vieta atkal nākamajam ministram. Šajā nozarē noteikti nepieciešama stabilitāte, nākotnes redzējums, kā arī pēctecība, lai aizsāktās labās lietas tiktu turpinātas, arī mainoties ministram.
Attieksme jāmaina arī valstī kopumā, nav jau brīnums, ka izglītības un zinātnes nozarē nav pozitīvu pārmaiņu, attīstības, ja valdībā šī joma tiek atstāta novārtā. …
