Veidam, kā mātei ir jāaudzina savs dēls, ir jābūt apdomīgam. Es domāju, ka nedrīkst tā vienkārši padoties dēla iegribām, kā to darīja māte lugā „Pazudušais dēls”. Runājot par noklusēšanu, to, kā māte nestāstīja tēvam Krustiņa izdarības, manuprāt, ir daļēji pareiza un nepareiza vienlaikus, jo māte cenšas pasargāt dēlu no nepatikšanām un cer, ka ar nākošo reizi viss mainīsies uz labo pusi. Tad, kad atkal viss notiek tāpat un nekas nav mainījies, dēls cer, ka māte atkal noklusēs, bet viņas pacietības mērs ir pilns, un l;idz ar to sāk izgāzt savas dusmas. Rodas konflikts, kura laikā bērns pārmet mātei to, ka tā ir tikai viņas vaina.…
