Līdzās Homēra poēmām sengrieķu traģēdija ir dižākais literārais mantojums, ko mums atstājusi senā Grieķija un antīkā pasaule vispār.
Vārds traģēdija (tulkojumā tragos – āzis; ōidē – dziesma – pēc Dionīsa svētku rituāla Senajā Grieķijā, kur dievam par godu upurēja āzi) sengrieķiem nozīmēja tautas dziesmu izrādi ar āža kostīmā tērptiem dejotājiem, bet mūsdienu izpratnē – dziļa bēdu luga.
Jau visai seni avoti min “traģiskos” jeb “āžu” korus vairākās Poloponēsas pilsētās. Kora dziedāšana bija cieši saistīta ar Dionisa, auglības un vīna dieva, kultu. Kora dziesmu un runātu vārsmu mija raksturīga sēru dziesmām, mirušo apraudāšanai un cildināšanai, tādēļ daži pētnieki tām piešķir izcilu nozīmi traģēdijas žanra izveidē. Kad īsti solista vietā stājies aktieris, kas uzrunājis kori un tam atbildējis nav zināms. Taču, kad 534. gadā Atēnās notika pirmā traģēdiju izrāde, šis solis jau bija veikts – kora priekšā stājās aktieris, jādomā, pats autors – Tespīds. Sākot ar šo gadu traģēdiju izrādes notika ik gadu Atēnās Lielā Dionija svētkos. Sengrieķu traģēdijas nepazīst darbus ar laikmetīgu tematiku. Gandrīz visās ir kādi mitoloģiski sižeti. Visām tautām ir teikas par sirmās pagātnes notikumiem un parādībām. Visvairāk šādu teiku ir senajiem grieķiem. Bet pāri visiem sengrieķu varoņiem paceļas fantastiski tēli – dievi. …
