Aspazija – dzejniece, dramaturģe. Viņas dzīve bijusi traģiska mīlestības ziņā, bet ne par to ir runa. Visās viņas lugās galvenā varone vienmēr ir sieviete (arī liriskais tēls dzejā), kura ir ļoti emocionāla, strauja, uz attīstību vērsta. Bet lai nu kā šajā gadījumā runa būs par liriskā tēla izaugsmi Aspazijas dzejoļu krājumā „Sarkanās puķes”. Un par to, cik strauji visas vēlmes un domas var mainīties... un varbūt pat pārvērsties uz otru pusi.
Bez ideāla. Šīs nodaļas galvenā doma ir tā, ka liriskais tēls nesaskata nekādu jēgu. Liekas, ka nav nekā, kā dēļ būtu vērts dzīvot, bet viņa tomēr to vēlas. Sākumā viņa ir gatava atdot visu par dzīvi, pat mīlestību. Bet viņā rodas lielāks riebums pret visu, un viņa padodas... viņa grib mirt. Šās nodaļas gaitā viss pārvēršas par cilvēces problēmu... viņa pāriet no „mēs” uz „jūs”, un tas jau ir nopietni.…
